Ir apmākusies sestdiena. Rīgā vēl samērā kluss. Lucavsalā, rīta apgaitā izgājušos suņus un kaķus iztraucējot, ik pa laikam atbrauc automašīna, vai raitā solī nākošs cilvēks. Sāk ierasties nepacietīgākie Varjagi. Nav nepieciešami papildus jautājumi vai skaidrojumi, sakatāmies un redzam, mēs esam savējie. Vienkārši nāc, un saki: Čau...
Pūš jestrs vējš, kā apmierināti spriežam, ieslīps ceļavējš. Tas labi,
jo nav noslēpums, Daugavā, pa kuru drīzumā dosimies 150 kilometru garajā
distancē līdz Jēkabpilij nes tur, kur pūš vējš. Šai upē, kas prasa pacietību
un nosvērtību braucējam, kas piemēram jau no Rīgas HES aizsprosta samana
Ogres skursteņus, bet airējiens vēl stundu, pusotru garš, spītējot salīdzinoši
lielajiem sānviļņiem ūdenskrātuvju uzpludinājumos tupinot ceļu izvēlētajā
trajektorijā. Jā, pēc garajiem nesieniem ap HESiem, tā bija pat bauda.
Šūpoties nebeidzamajos viļņu vālos, kas brāzmās sasniedza turpat metra
augstumu. Braukt un apbrīnot jūras kajaka gaitas īpašības sānvējā, viļņos.
Tik tiešām, viss ģeniālais ir vienkāršs, arī stūres iekārta, kuras gan
nebija, un kuras trūkums bija stipri jūtams, kad ik pa laikam aizsita
prom laivas aizmuguri, un nācās to taisnojot pielikt ne mazums pūļu. Tomēr
neskatoties uz to, aksioma nenoliedzama, nav ātrākas pārbraucienu laivas
plašos ūdeņos, kā jūras kajaks. Bet... esmu aizsteidzies notikumiem priekšā.
Tātad. Startā esam savākušies ne daudz, ne maz, kopsummā desmit Varjagi.
Četri jūras kajakos, pa pārim divās smailēs un vienā kanoe laivā. Tā kā
atļautas buras, smaiļotāji un kanoisti (it īpaši) ir piedomājuši pie tām.
Tiek dots starts, mēs nesteidzīgi (kur gan?) dodamies.
Aiz Rīgas HES dalībnieki jau ir izretojušies, vien knapi samanāmi Daugavas
kilometriem garajos līkumos, un drīz vairs nemaz. Braucu garām Nāves salai
un atceroties lasīto par 1. Pasaules kara notikumiem šeit, domāju, cik
tomēr nežēlīgi trāpīgs nosaukums šai zemes joslai Saulkalnes pretējā krastā.
Tad pirmās mūra baznīcas Latvijas teritorijā drupas,salā pie Ikšķiles,
sajūsmā spiedzoši ūdensmotociklisti, klusi burātāji un es.
Pirmais starpfinišs Lielvārdē, dolomīta krauju ieskautā līcī, pie pilsdrupām.
Veikti 60 kilometri, jāveic pirmais papilduzdevums kurā iespējams iegūt
handikapa minūtes – aira mešana. ”Labākais
metējs” likumsakarīgi izrādījās Vents, bijušais šķēpmetējs.
Līdz ar to regate ieiet vakara – nakts posmā. Līdz nākamajam starpfinišam
Koknesē 40 kilometri, pa ceļam jāapnes Pļaviņu HES, un tumsā jāšķērso
ūdenskrātuve. Tas gan izrādās mazāks šķērslis, kā neviesmīlīgie Koknesieši,
kas pēc pasākuma pils parkā, krietni uztaisījuši dūšu nepakam negribēja
laist garām izdevību sameklēt kašķi ar dalībniekiem un organizatoriem.
Nu, ko darīt, arī Varjagu laikos bija jāuzmanās no vietējām ciltīm...
Starpfinišs tiek “onlainā” pārcelts uz Rīteriem, un papilduzdevums “Viedākais
Varjags” atcelts. Nominācija pēc pasākuma tomēr tiek piešķirta kanoe ekipāžai
par nopietnāko
buru konstrukciju.
Rīteros tik tiešām jau ir rīts, un trīs atlikušie dalībnieki, dažs pēc īsas naktsguļas, dažs vien pēc snaudiena meldru pudurī neizkāpjot no laivas, dodas pēdējā regates posmā. “Drīz” jau klāt Daugavsala, finišs. Pirmais atbrauc ārpuskārtas startējušais Varjags Staņislavs Pokšāns, kurš labi iegājis ritmā pat pamanījās aizzvetēt garām finišam, pēc tam arī Vents Lasis, sacensību uzvarētājs, un “Pensijas līmenis” alias Andris Stavro. Te tev nu bija “pensijas līmenis” 150 kilometri veikti laikā zem 30 stundām, un Andris nebūt neizskatās piebeigts.
Es? Man nācās samiernāties ar tikšanu līdz Lielvārdei, un cerību startēt labāk nākamajā etapā, “No Grieķiem uz Varjagiem” kas notiks septembra sākumā, no Drujas līdz tai pašai Jēkabpilij. Tātad Varjagu mājupceļā, šoreiz pa straumi.