Neizklausās pēc laivu brauciena, vai ne? Bet bija. Pareizāk sakot nevis
laivu brauciens, bet sava veida piedzīvojumu sacīkstes "Ar laivu
ziemu sagaidot", ko svētdien, 09. novembrī, organizēja SK Brīvnieki
un Campo tām 9 komandām, 27 cilvēku kopskaitā, kas bija gatavi mesties
šādā tūrē- avantūrē. Iespējams, gribētāju būtu vairāk, bet tieši ap to
brīdi, kad pasākums tapa izziņots uznāca sniegs, kas dažam labam, acīmraugot,
atstāja nedzēšamu ziemassvētku iespaidu.
Kā tad īsti būs braukt atpakaļ, pēc starpfiniša pie Velnalas? Straume
spēcīga, ūdenslīmenis augsts, bet pēc veiktajiem 10km pa straumi, jābrauc
atpakaļ kādi 8-9km līdz jau pieminētajai Krimuldas sanatorijai. Tā prātojām
startējuši. Sandis skrien pa krastu un ņem KP, mēs zvetējam pa Gauju un
kur vajag, vadājam viņu pāri. Protams, nekāda braukšana pret straumi nesanāca,
ja nu vienīgi turēšanās uz vietas tajā, vai vērā neņemama virzība. Jānes,
un ik pa brīdim jātraversē upe, lai atzīmētos kārtējā kontrolpunktā. Tur
tad arī sākās interesantākā un spraigāka sacensību daļa. Priekšā, redzamības
laukā konkurenti (jāķer!) aiz muguras arī (jābēg!) Distance īsa, atslābt
nevar. Krūmi un gravas mijas ar nesšanai piemērotām takām, tad vēl pāris
apmulsušu govju un izbrīnītu cilvēku, kas nekādi nevar saprast, kāda velna
pēc jācīnās pret straumi, ja var pa straumi... Nevar! Un pie velna (vismaz
pie alas) mēs arī jau bijām. Patiesībā tie deviņi kilometri pagāja nemanot.
Pat dūņainais grāvis, kurā attaisnojot komandas nosaukumu "Susanin
adventure club", līdz pusei izpeldējos nelikās auksts. Ka tik ātrāk
uz priekšu, ka tik nenoķer! Un tad jau nāca finiša kāpnes...
Vispār SK Brīvnieki ir ļoti iecienījuši Siguldas apkārtni ar visiem "jaukumiem"
ko tā piedāvā sacensību dalībniekiem. Pa ceļam redzējām vairākas, labi
atmiņā iegūlušas vietas no "Siguldas kausa". Toreiz nācās ar
velosipēdu plecos ne vienreiz vien kāpelēt gravās un pauguros. Starp citu,
nākamgad, Brīvnieki, kas tad jau būs Siguldas piedzīvojumu klubs, taisās
piedāvāt veselu piedzīvojumu sacīkšu seriālu ar sešiem posmiem tajā un
atšķirīgām disciplīnām. Bet tas nākamgad.
Tiekam līdz finišam, nespēku un čuģikus pagaisina prieks un gandarījums par paveikto, par cīņu līdz galam. Esam vien nieka minūti, man pat likās, ka nepilnu, ātrāki par sekotājiem. Sarokojamies ar viņiem, viens otram pasakamies par cīņu. Nav pat tik svarīga tā vieta, svarīgāk ir tas, ka varam priecāties un teikt sev, ka ir darīts viss, ko varējām.