Nozares eksperti, vēršos pie Jums sakārā ar šadu jautājumu. Vai zemāk minētā informācja kas tika publicēta J.Smaļisnka rokasgrāmatā (2006.g) vēl joprojām ir aktuāla?
Citēju:
Latvijā nav reāli strādājošas institūcijas vai nevalstiskas organizācijas (NVO), kuras specializācijas joma būtu ūdenstūrisms, piemēram, kāda ūdenstūrisma asociācija vai ūdenstūrisma savienība, kas apvienotu šajā tūrisma veidā iesaistītos uzņēmējus u.c interesentus, pārstāvētu un aizstāvētu to intereses nozares politikas veidošanā un īstenošanā.
DISKUSIJAS
Viedokļi un argumenti par tēmām
Ūdenstūrisma institūcijas, organizācijas
Šķiet ka jā, kaut arī pastāv biedrības, vismaz dažām no kurām ir mērķi, kas varētu korelēt ar jautājumā minētiem. Tomēr pavisam konkrēti trūkst jaudas un kā saka - "kaķa lāsti debesīs nekāpj!" - kurš tad ņems tādas biedrības ieteikumus vērā un kāpēc griezt vāvares riteni, ja no tā tik vien jēgas, kā nekādas jēgas!
Šķiet, ka arī pašam Smaļinskim nav radusies vēlēšanās aizstāvēt ūdenstūristu intereses, kas nozīmē tikai to, ka šai problemātikai visticamāk nevar piesaistīt ES līdzekļus... citādi, kā redzams no daudzgadīgā "Lauku ceļotāja" biznesa, šāds jautājums šodien nebūtu aktuāls.
Šķiet, ka arī pašam Smaļinskim nav radusies vēlēšanās aizstāvēt ūdenstūristu intereses, kas nozīmē tikai to, ka šai problemātikai visticamāk nevar piesaistīt ES līdzekļus... citādi, kā redzams no daudzgadīgā "Lauku ceļotāja" biznesa, šāds jautājums šodien nebūtu aktuāls.
Visām šim organizācijām ir viens būtisiks trūkums - nav cilvēku, kuri spētu 100% sava laika ziedot šim mērķim. Rezultātā ir kaudzēm ideju,bet reālu darītāju nav. Ir bijušas daudzas runas par ūdenstūristu klubu asociāciju un citādām formācijām, bet viss atduras pret cilvēku trūkumu.
Un kādu vietu šai visā ieņem Latvijas Raftinga un Ūdenstūrisma Federācija? Pie darbības mērķiem viņi min ūdensturisma attīstības veicināšanu, gan kā sporta veidu, gan kā rekreācijas veidu;vadīt un koordinēt darbu rafting un ūdenstūrismā visā valstī; pārstāvēt Latviju Starptautiskajā Raftinga Federācijā (IRF) un citās starptautiskās rafting organizācijās; sadarboties ar Latvijas valdību, LRŪF mērķu sasniegšanā.. Vai tas reāli tiek arī darīts?
Nekādu. Nekas netiek darīts. Tāpāt kā citiem, nav resursu, nav definētu mērķu, nav skatījuma uz attīstību un nav arī kompetences.
Nu Didzis gan uzrakstīja! Apmēram tā rodas baumas:)
LRŪF pārstāv Latvija Pasaules čempionātā, un rīko Latvijas ūdenstūrisma čempionātu. Fakts. Viss pārējais uzskaititais ir pupu mizas principā jau no uzrakstīšanas brīža.
Bet par Smaļinski, kā MK apstiprinātu ūdenstūrisma ekspertu, vispār nav vērts runāt. Papīrs pacieš visu.
Nav brīnums, ka oficiālā versija nesakrīt ar realitāti.Arī ja tādā veidā raksta kursa vai bakalaura darbus, uz kuriem pērc tam atsauksies citi studenti
LRŪF pārstāv Latvija Pasaules čempionātā, un rīko Latvijas ūdenstūrisma čempionātu. Fakts. Viss pārējais uzskaititais ir pupu mizas principā jau no uzrakstīšanas brīža.
Bet par Smaļinski, kā MK apstiprinātu ūdenstūrisma ekspertu, vispār nav vērts runāt. Papīrs pacieš visu.
Nav brīnums, ka oficiālā versija nesakrīt ar realitāti.Arī ja tādā veidā raksta kursa vai bakalaura darbus, uz kuriem pērc tam atsauksies citi studenti
Gundar, nu un tad? LRŪF ir "just another" samozvancu komanda, kurai, kā jau tas Latvijā pierasts, ir tikai pašas biedru autoritāte un labi sadzerta kompānija, es teiktu, ar tradīcijām. Par tiem pasaules čempionātiem nesmīdināsim tautu, kopumā ņemot tam nav nekā kopīga ar interešu grupu vai uzņēmēju pārstāvību tiem būtiskos jautājums šeit pat Latvijā.
Manuprāt uzņēmēji un interesenti ir dažadas lietas (un prioritātes)
Interesenti savienojas un apvienojas pēc nepieciešamības un brauc uz starptautiskām sacensībām ja ir vēlme un līdzekļi
Man piemēram ir ļoti negatīva pieredze (ne no laivošanas jomas) kur šīs lietas mēģina sabāzt vienā maisā (un zaudē abi)
Par uzņēmejiem neko nemāku teikt - tur Laivniekam ar Campo pašiem javienojas
Interesenti savienojas un apvienojas pēc nepieciešamības un brauc uz starptautiskām sacensībām ja ir vēlme un līdzekļi
Man piemēram ir ļoti negatīva pieredze (ne no laivošanas jomas) kur šīs lietas mēģina sabāzt vienā maisā (un zaudē abi)
Par uzņēmejiem neko nemāku teikt - tur Laivniekam ar Campo pašiem javienojas
Tā tas virspusēji ir un pieņemot šādu nostāju par pamatu var nonākt pie kopsavilkuma, kas kopumā saucas "davaiķe žiķ družno". Tomēr kopējās intereses vienmēr ir un, kā jau teicu, nav tikai kas tās saskata un, ja saskata, tad neredz veidu kā to risināt un ja redz, tad nav resursu. Paredzams, ka arī nebūs.
Bet biedrības ar saturu "mums patīk LUČ" vai mēs "raftingā nodzērām beļģus vienos vārtos" ir tiesīgas pastāvēt un paldies tām par to. Tomēr, nedomāju, ka tām ir jebkāds sakars ar tādām kopējām interesēm, kā ūdensmalu likumdošana - tauvas joslu likumi, privātīpašumi gar publiskiem un privātiem ūdeņiem, mazie HESi, tūrisma likums vispār, laivu sertifikācija, idiotisms ar glābšanas riņķiem tūirisma laivās un daudzi citi jautājumi, kuri iespaido gan attīstību, gan masveidību, gan kvalitāti, kura ir visu un nevis tikai atsevišķu interesentu interese.
Bet biedrības ar saturu "mums patīk LUČ" vai mēs "raftingā nodzērām beļģus vienos vārtos" ir tiesīgas pastāvēt un paldies tām par to. Tomēr, nedomāju, ka tām ir jebkāds sakars ar tādām kopējām interesēm, kā ūdensmalu likumdošana - tauvas joslu likumi, privātīpašumi gar publiskiem un privātiem ūdeņiem, mazie HESi, tūrisma likums vispār, laivu sertifikācija, idiotisms ar glābšanas riņķiem tūirisma laivās un daudzi citi jautājumi, kuri iespaido gan attīstību, gan masveidību, gan kvalitāti, kura ir visu un nevis tikai atsevišķu interesentu interese.
Loģiski,ka pasaules čempioniem raftingā, nav kopīgu interešu ar kaut kādas upmalas laivu nomu, kura visdrošāk jau ir kautkādā asociācijā.
Bet ja par likumiem... Labāk lai paliek kā ir. Jo novērojumi rāda, ka izmaiņas parasti notiek visādu žipčiku interesēs
Bet ja par likumiem... Labāk lai paliek kā ir. Jo novērojumi rāda, ka izmaiņas parasti notiek visādu žipčiku interesēs
Rafting or white water rafting is a challenging recreational outdoor activity using an inflatable raft to navigate a river or other bodies of water. This is usually done on white water or different degrees of rough water, in order to thrill and excite the raft passengers. The development of this activity as a leisure sport has become popular since the mid-1970s. It is considered an extreme sport, as it can be dangerous.
Kā tur bija - kur 3 letiņi tur 3 partijas, izskatās, ka Inta ir īstena latviete jo kā ta bez biedrības laivā, tas latvietim nav nopietni. Pie tam viena biedrība visiem neder, vajag vairākas - kaijakistiem savu, pie tam tur jau jūras kaijakisti, frīstailisti utt.
Varbūt neieviesīsim aņukus dzīvē un nedarīsim to, par ko paši ieņirdzam?
Varbūt neieviesīsim aņukus dzīvē un nedarīsim to, par ko paši ieņirdzam?
Īsa atbilde Intai kāpēc nav un... nebūs.
kaut kādi mēģinājumi ko tādu ieviest ir bijuši, bet ir apsīkuši reizē ar iesaistīto aktīvistu entuziasma apsīkumu.
Bet tam, tie mēģinājumi jau sākumā nav spējuši aptvert visas iespējamās laivošanas jomas.
Bet tam, tie mēģinājumi jau sākumā nav spējuši aptvert visas iespējamās laivošanas jomas.
Pilnīgi lieka un nevajadzīga diskusija. Var uzrakstīt ļoti daudz vārdu, bet, kad jādara kaut kas reāls, darītāju nav. Taisīt biedrības, apvienības, asociācijas utt. - vispirms jānoskaidro kāpēc tas vajadzīgs, ko tas dos un kas to darīs.
ko tas dos un kas to darīs?
Fakti. LRŪF pasākumos dalībnieku skaits ir simtos. XXL pāris desmiti, kur puse ārzemnieku, RAM tikpat, GB par desmit vairāk
Fakti. LRŪF pasākumos dalībnieku skaits ir simtos. XXL pāris desmiti, kur puse ārzemnieku, RAM tikpat, GB par desmit vairāk
Tas taču saprotami, krūmos kost ir vieglāk kā maratonu braukt. Nevar jau salīdzināt nesalīdzināmas lietas. Un es arī nesalīdzināšu, jo tas ir citas sarunas temats un gaumes lieta, turklāt nekad nav absolūtas patiesības - svarīgi kā uz to visu paskatās. Tomēr viedokli jau izteicu - LRUF, vai kā tur to sauc, ir subkultūras paveids vai sekta ar pārsimt locekļiem un nevis valstiski aptveroša nozares organizācija. Tas ir mans viedoklis.
Tie, kuri spēj kaut ko ietekmēt procesos un iedarbināt kādus resursus savam un citu vaļaspriekam ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi klubu vadītāji un neformālie sponsori, kuru daudzums krīzes laikā diemžēl sakrities. Tāpēc tie tad arī būs tie cilvēki, kas vajadzības gadījumā vienosies. Nav jātērē laiks diskusiju troļļiem jautājumos, kuros dzīvē tiem nekad padomu neprasīs.
Tie, kuri spēj kaut ko ietekmēt procesos un iedarbināt kādus resursus savam un citu vaļaspriekam ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi klubu vadītāji un neformālie sponsori, kuru daudzums krīzes laikā diemžēl sakrities. Tāpēc tie tad arī būs tie cilvēki, kas vajadzības gadījumā vienosies. Nav jātērē laiks diskusiju troļļiem jautājumos, kuros dzīvē tiem nekad padomu neprasīs.
Tad lai paliek, kā ir
Bet nu ko var ēsties ar LRŪF ? Tie taču ir saskaitāmi fakti : lielākā daļa maratonistu brauc arī LRŪF LČ
Bet nu ko var ēsties ar LRŪF ? Tie taču ir saskaitāmi fakti : lielākā daļa maratonistu brauc arī LRŪF LČ
Esma jau daudz runājuši par kaut kādas vienojošas organizācijas veidošanu, jo esošās neapvieno visus. Piemēram, maratonisti katrs čupojas zem sava deķīša :) Galvenais jautājums - ko dos tādas organizācijas izveide sportam kā tādam, sacensībām un pašiem sportotājiem? - paliek neatbildēts. Vai tāpēc vairāk jauni cilvēki piesaistīsies laivošanai? Nē, ja neviens to piesaisti neveicinās. Viss paliks pa vecam, tikai UR būs par vienu sabiedrisku organizāciju vairāk. Ne jau organizācijā ir tā sāls, bet darītājos - ir cilvēki, kuri tikai runā, ir tādi, kuri kaut ko arī dara bez visādām organizācijām. Beigu galā ir taču Latvijas Airēšanassporta federācija, Ūdenstūrisma federācija un vēl kādas, kuras pat starptautiskajās federācijās ir pārstāvētas. Ko tas dod laivošanai Latvijā? Da neko. Vai tāpēc laivotāju kļūst vairāk? Protams, nē. Sacensību kļūst vairāk un dažādākas? Nē. Manāskatījumā nevajag nekādas organizācijas veidot, bet 'vispirms jādara pašiem - jāpiesaista jauni laivotāji, jāorganizē sacensības un pārgājieni. Visu pirmām kārtām jādomā par to, kā piesaistīt jaunas asinis, jo, paskatoties pašreizējo sacensību listēs, jau kuro gadu redzam vienus un tos pašus kadrus. Kad visi varēsim sev sist uz pleca un teikt - jā, vecīt, tu esi visu izdarījis, kas no tevis atkarīgs, var domāt par kaut kādām organizācijām. Līdz tam tā ir tikai runāšana runāšanas pēc.
izlasīju diskusiju un ar to arī gribēju savu dalību tajā pārtraukt, tomēr šādas tādas domas ienāca prātā.
Pirmkārt, nezinu, vai tas ir raksturīgi tikai latviešiem, bet tipiski ir tas, ka cilvēki baidās tikt piečakarēti. Šķiet, ka tas varētu būt padomjlaika mantojums.
Kamēr viens savā brīvajā laikā ar kaut ko no visa spēka ņemas, tikmēr beigās izrādās, ka kāds cits uz to nopelna piķi. Tad jau godīgāk šķiet, ka darbs par velti vienkārši netiek akceptēts. Noteikumi ir skaidri un godīgi.
Un, vismaz LV tā tas arī notiek - nav daudz cilvēku, kas būtu gatavi pakustināt pirkstu, ja par to neko nevar saņemt. Sliktais visā šinī ir tas, ka tad arī nav ko brīnīties, ka citur cilvēki dzīvo labāk.
Otrkārt, mans novērojums par dažāda veida grupām - tās ir dzīvotspējīgas tad, ja tās "idejiski attīstās". Pretējā gadījumā cilvēki vai nu sāk iet prom, jo ir garlaicīgi un nav jēgas, vai nu arī tiešām sanāk kompānija, kurai nav citu mērķu kā tikai pabūt kopā.
Treškārt, lai nu es arī domāju, ka primārs ir cilvēki un organizācija ir sekundārs, tomēr no kurienes tie cilvēki radīsies, ja nav ne karoga, ne idejas, ne biedrības, kurai piepulcēties? Jeb, citiem vārdiem sakot, ja ir, atsaucoties uz Agri, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kas domā, ka tikai viņi ir vērā ņemami, tad nav jau ko brīnīties, ka citas iniciatīvas apsīkst. Nav iespējams būt atvērtam un noslēgtam vienlaicīgi. T.i., nevienā brīvprātīgā pasākumā nevar cerēt, ka kāds tam ziedosies par 100%, bet tomēr, ja visi saprot, ka var ziedoties par 0,5% un tam būs rezultāts, tad ir cerības, ka viņi ziedosies.
Ceturtkārt, kāds labums no biedrības? Droši vien ir vieglāk, ja kaut kas ir attīstīts, nekā ja tas ir mazāk attīstīts, un tas tā ir arī ar laivošanu. Piemēram ,šitai vīkendā biju Somijā kāpt klintīs, un par cik vienu rītu lija lietus, sanāca būt Helsinkos vienā kāpšanas zālē. Nu, tomēr, nācās novērtēt to, ka nekā tāda mums nav, bet ļoti gribētos, lai būtu. Nu nav mums kāpšanas zālēs tādas maršrutu daudzveidības -pozitīvi, negatīvi, dažādas aizķeres, dažādi augstumi (vairāku virvju maršruti - jāiet sasaitēs). Ja būtu, tad droši vien arī es tur būtu biežāks viesis un mans kāpšanas līmenis būtu labāks, nekā tas ir. Nezinu, kāpēc viņiem ir, un mums nav, iemesli drošivien var būt dažādi. Bet, skaidrs ir tas, ka viņi ir pamanījušies to izdarīt un tam ir kaut kā iegūti resursi. Un žēl, ka mums nav.
Kaut kā tā.
Pirmkārt, nezinu, vai tas ir raksturīgi tikai latviešiem, bet tipiski ir tas, ka cilvēki baidās tikt piečakarēti. Šķiet, ka tas varētu būt padomjlaika mantojums.
Kamēr viens savā brīvajā laikā ar kaut ko no visa spēka ņemas, tikmēr beigās izrādās, ka kāds cits uz to nopelna piķi. Tad jau godīgāk šķiet, ka darbs par velti vienkārši netiek akceptēts. Noteikumi ir skaidri un godīgi.
Un, vismaz LV tā tas arī notiek - nav daudz cilvēku, kas būtu gatavi pakustināt pirkstu, ja par to neko nevar saņemt. Sliktais visā šinī ir tas, ka tad arī nav ko brīnīties, ka citur cilvēki dzīvo labāk.
Otrkārt, mans novērojums par dažāda veida grupām - tās ir dzīvotspējīgas tad, ja tās "idejiski attīstās". Pretējā gadījumā cilvēki vai nu sāk iet prom, jo ir garlaicīgi un nav jēgas, vai nu arī tiešām sanāk kompānija, kurai nav citu mērķu kā tikai pabūt kopā.
Treškārt, lai nu es arī domāju, ka primārs ir cilvēki un organizācija ir sekundārs, tomēr no kurienes tie cilvēki radīsies, ja nav ne karoga, ne idejas, ne biedrības, kurai piepulcēties? Jeb, citiem vārdiem sakot, ja ir, atsaucoties uz Agri, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kas domā, ka tikai viņi ir vērā ņemami, tad nav jau ko brīnīties, ka citas iniciatīvas apsīkst. Nav iespējams būt atvērtam un noslēgtam vienlaicīgi. T.i., nevienā brīvprātīgā pasākumā nevar cerēt, ka kāds tam ziedosies par 100%, bet tomēr, ja visi saprot, ka var ziedoties par 0,5% un tam būs rezultāts, tad ir cerības, ka viņi ziedosies.
Ceturtkārt, kāds labums no biedrības? Droši vien ir vieglāk, ja kaut kas ir attīstīts, nekā ja tas ir mazāk attīstīts, un tas tā ir arī ar laivošanu. Piemēram ,šitai vīkendā biju Somijā kāpt klintīs, un par cik vienu rītu lija lietus, sanāca būt Helsinkos vienā kāpšanas zālē. Nu, tomēr, nācās novērtēt to, ka nekā tāda mums nav, bet ļoti gribētos, lai būtu. Nu nav mums kāpšanas zālēs tādas maršrutu daudzveidības -pozitīvi, negatīvi, dažādas aizķeres, dažādi augstumi (vairāku virvju maršruti - jāiet sasaitēs). Ja būtu, tad droši vien arī es tur būtu biežāks viesis un mans kāpšanas līmenis būtu labāks, nekā tas ir. Nezinu, kāpēc viņiem ir, un mums nav, iemesli drošivien var būt dažādi. Bet, skaidrs ir tas, ka viņi ir pamanījušies to izdarīt un tam ir kaut kā iegūti resursi. Un žēl, ka mums nav.
Kaut kā tā.