DISKUSIJAS

<<It kā jau kādam ir jāuzņemas atbildība par drošību! >>
.
Skarbinieks tas ir ja apdomā konsekvences. Kāpēc man būtu jāuzņemās par kādu atbildība ?
Visi ir pieauguši cilvēki; upes bez vecāku uzraudzības - tikai no 18. gadiem, tā sanāk.

Papildinot Cukuriņu (Inese, sveiciens no Īvandes ornitologiem, tobiš "Vanaga", "Rubeņa" un "Ūpja" cienītājiem!:)), gribu teikt, ka sacensību formāts ir labs arī tiem, kas vēlas kaut ko jestrāku par Amatu, bet tā kā vēl nejūtas pārliecināti par sevu mācēšanu līst Raunī, Cimzā, Līgatnē, utt. Protams, nebūs tā, ka katrā upes līkumā stāv Ģaģa Stjopa un velk ārā peldošos, bet nu pirms nebraucamiem zavaliem būs novilktas brīdinājuma lentas un pašā sūdīgākajā vietā dežūrēs Atvars - ja ne ar burkānu, tad vismaz ar fotokameru:)

Laikam jau nesapratu JāņaR komentāru!
Ar laivām braucu jau diezgan sen - ar kajaku gan tikai pirmo gadu, bet diezgan labi zinu, kas notiek, piemēram, Karpatos semināra laikā, ja apgāžamies kā trešie, bet instruktori ir tikai divi. Vai kaut vai tepat Latvijas mazupītē, tevi ar pūsli piespiež pie koka un jebkura kustība izsauks apgāšanos un mantu peldēšanu, bet pārējie ir jau dažus līkumus priekšā.

Zaķim! Amata no Skujenes, jau ir tas par ko es gribēju runāt, jo tas jau ir pavisam cits pasākums, nekā tradicionālais Amatas maršruts.

nu redz es te pa laikam rīkoju ne tikai pasākumus kā tādus, bet arī sacensību formātā.
un stingri ņemot - "jāuzņemas atbildība par drošību" var nozīmēt ka jāiet cietumā gadījumā ja nu kas.
Tāpēc tas ir skarbinieks.

Atkārtošos... atbildību par drošību uzņemas katrs pats + kolektīvs... būtu labi, ja grupā vienam vai diviem cilvēkiem (atkarībā no grupas lieluma, protams) būtu vismaz burkāns un to būtu labi noskaidrot jau grupas veidošanās procesā. Man viedoklis.

Kas tā tāda kolektīvā atbildība? Kaut kas līdzīgs politiskajai atbildībai?

Bieži svarīgākais grupas disciplīna, dažkārt palīdzība nepieciešama gaužām niecīga (palicis airis otrā krastā vai kas tamlīdzīgs). Ja grupā trāpījies izteikti vājais posms, diemžēl visiem jāvelkas tādā pašā tempā.

Kolektīvā atbildība :) Iespēja paļauties, ka nepieciešamības gadījumā kolektīvs pametīs burkānu, palīdzēs noķert laivu, uzmetīs ik pa laikam aci grupas zaļākajam braucējam utml. Protams, arī katram pašam galva uz pleciem, lai domātu par savu rīcību un spējām... ;)
Politiskā atbildība :D man šķiet, ka mūsu valstī tas sen jau ir pilnīgi abstrakts jēdziens ;)

Ja iznāks - uzmetīšu aci, ja izdosies - izglābšu.

...tapēc arī labāk, ja grupā ir vairāk nekā 2 cilvēki ;)

aha. jo 2 cilvēku gadījumā vainīgais ir viennozīmīgi tas kurš palicis dzīvs

Jāni! Tu laikam esi kāds prokurors, ka tev visur jāmeklē vainīgais :)
Runa ir par par to, ka iespējams paļauties uz biedriem ar kuriem esi kopā, ka viņi darīs visu, kas viņu spēkos, lai izglābtu jebkuru citu biedru, nevis uzliks mīksto. Turklāt, tikpat labi pats cietušais var būt vienīgais sava negadījuma iemesls! Kā pats teici, visi ir pieauguši cilvēki un pirmkārt jau katrs pats uzņemas atbildību par sevi. Neviens savā grupā nevēlas bērnudārzu, kam jāuzliek sauss pamperis un jāaizsien šalle, lai nedod Dievs neapaukstē mandeles. Būsi kautko pārpratis...
Uzskatu, arī ka Atvara 10 baušļi tāpat ļoti labi nosaka tas pamata lietas, kas jāievēro uz ūdens.

Atbildību reāli tāpat katrs uzņemas par sevi, bet būtiski ir pirms braukšanas pašam reāli izvērtēt savu varu/nevaru robežu un pateikt to pārējiem, lai arī viņi var izvēlēties - organizēt drošināšanu, gaidīt, kamēr apnesīsi, vai pateikt - šis nav priekš tevis, mēs speciāli gaidīt un ņemties ar tevi netaisāmies-, jo katram ir savas spējas, cik daudz papildus atbildības un slodzes var uzņemties.

Pilnībā piekrītu ID

Vai Atvars savus 10 baušļus ir noformējis arī rakstiski?

Esmu redzējis vienīgi digitāli. Varbūt varam palūgt Atvaram publicēt baušļus Campo lapā rakstveidā?

Zināšana, pieredze, varēšana, organizācija, ekipējums - šīs ir drošības, ja gribat, veiksmes komponentes laivošanas pasākumā (pieļauju, ka ne tikai, bet arī). „Atbildība vispār” ir tikpat pakārtots jēdziens kā stresu noņemošā „džibuga” kādā tusiņā. Briesmas liksies mazākas gan tad, ja kaut ko pirms starta ieņemsiet..., gan tad, ja kādam uzticēsieties - nav svarīgi pamatoti vai ne! „Atbildība” jūs no koka apakšas neizvilks. Vispārējā gadījumā tā nav nekas vairāk kā poza jeb iepriekš piesauktā "politiskā atbildība". Ir jābūt kaut kam vairāk par uzticēšanos atbildētājam. Un paļauties uz to, ka katrs iesācējs (un ne tikai) sapratīs savu iespēju robežas ir tiešs ceļš uz problēmām - tas ir grābeklis, uz kura kāpj atkal un atkal...
.
Tam visam, protams, ir gradācijas un problēmu amplitūda mūsu mazajās reņģēdāju plakankalnes upēs nav liela, tāpēc šeit atpūtu no problēmām šķir pavisam nedaudz prasmes un pieredzes. Nule notikušais Amatas nobrauciens parādīja kāda milzu starpība varēšanā ir tiem, kas 2 dienas kursos Abavā mērķtiecīgi trennējās un tagad ja ne prata tad, vismaz, zināja ko darīt un tiem, kuri atnāca nobraukt Amatu un ieberzās pēc pilnas programmas.
Un tomēr, no tā nevar secināt, ka pirmie otros turpmāk sekmīgi glābs. Līdz ar to, pašdarbīgā pasākumā jūsu vienīgā cerība esat un drīkstat būt tikai jūs paši. Mazu sabiedrības formu pašorganizācija notiek uz ideju kopības un pieredzes bāzes, bet tā ir mēģinājumu – kļūdu metode. Nenovēlu jums būt par kļūdu...
Organizētā pasākumā ir citas nianses – tur vienmēr kāds atbild un dalībnieki par uzticēšanos tad parasti nobalso ar dalības maksām... organizētājam varbūt sanāks pirmā iemaksa advokātiem – tikai pirmā un tas ir labi, ar to rēķināsies. Organizētājam vienmēr ir iespēja izsvērt riskus un savu varēšanu tikt ar tiem galā. Viņa pienākums ir organizēt un informēt – nu kaut vai vilkt strīpainas bantes pirms nebraucamiem sagāzumiem, kā tika minēts iepriekš – ar to dalībniekam jāsaprot, ka iebraucot šādās vietās tas atbild par savas rīcības sekām. Tas ir tikai normāli. Riska menedžmenta variants.
Nez kā ar to prokuroru, tik melni jau nav, bet ar to jārēķinās un tam vairs nav nekāda sakara ar politisko atbildību.

Nu jau te ir palicis diezgan karsti. Bet stāsts ir laikam, arī par to, ka Campo, katru gadu iesaista aizvien jaunus dalībniekus, bet pēc tam viņi tiek izlaisti lielajā dzīvē.
Protams rodas jautājums - ko tālāk!
Apgalvot, ka pašu sagatavoti kajakeri ir pilnīgas nejēgas, manuprāt, būtu netaktiski.

Nebūtu vis taktiski, bet to jau arī neviens nesaka. Tikai, ko nozīmē sagatavot? Un ko nozīmē Lielā dzīve? Ir dzirdēts arī par apmācību miegā... :) pašiem, pašiem jāstrādā un jātrennējas.
.
Vispār ne par to stāsts. Domāju, ka tajā brīdī, kad Campo iesācējiem domātie pasākumi jums paliek par vienkāršu, vajag nevis sūkstīties ka nav pasākumu jūsu (jaunajā) gaumē, bet pašiem tādus taisīt. Mēs atbalstīsim iespēju robežās.
Mēs palīdzam tikt arī uz nākamiem līmeņiem, bet te būs vietā piebilde - tas nenotiek ne caur Rauni, ne Līgatni - tas viss ir pupu mizas. Mušu ēšana bada laikā, nekas vairāk. Tāpēc skatīsimies uz to visu (dažādība latvijas upēs) kā pasākumiem, nevis nākamo līmeņu kursiem. Ja tiešām ir tā, ka nav kas vada - vai tad ir atteikts?