Klusā, zaļumos slīgstošā Mazsalacas pilsētiņa (46 km uz ziemeļrietumiem no Valmieras) ir viena no dabas visdāsnāk apveltītajām un tūristu visiecienītākajām vietām Ziemeļvidzemā. tās apkārtne ir bagāta ar daudziem reti skaistiem dabas objektiem, kuri iekļauti kompleksā lieguma “Salacas upes ieleja” teritorijā. Populārākie no tiem ir Skaņaiskalns, Velna kancele, Neļķu un Bezdelīgu klints, Gudrona ala, Vilkaņu priede u.c.
16. gs. Salacas krastos izveidojās Valtenbergas muiža, bet pilsētiņa uz dienvidiem no muižas centra sāka augt tikai kopš 1861. gada. 1927. gadā Mazsalacā jau bija 87 nami ar 1210 iedzīvotājiem. gadu vēlāk tai piešķīra pilsētas tiesības. Mazsalacas ievērojamāko vietu apskati ieteicams sākt ar Valtnbergas pili, kura celta 1780. gadā pēc Drēzdenes arhitekta Frīdriha Augusta fon Krubzaciusa (1718 – 1789) projekta. Respektablās celtnes kompozīcijā un eksterjera apdarē “ierakstītas” projektētāja un pasūtītāja – pils īpašnieka, Saksijas un Polijas sūtņa barona Gustava Georga fon Felkerzāma simpātijas pret Drēzdenē tolaik ārkārtīgi populāro “copf” stilu. Pili (kopš 1918. gada tajā darbojas Mazsalacas vidusskola) ietver krāšņs, labi iekopts parks.
Mazsalacas baznīca celta 14. gs., bet 1669., 1692. un 1783. gadā stipri pārbūvēta. 1890. gadā celtne paplašināta, pievienojot krusta formas piebūvi, kurā iekārtota draudzes telpa. 1927. gadā dievnams ieguvis jaunu, arhitekta Paula Kundziņa projektētu torni. Mākslas cienītāju ievērību pelna baznīcas vecākajā daļā atrodamais baroka stila altāris (17. gs. beigas) un altārglezna “Svētais vakarēdiens” (1760), kura pieder pie lieliskākajiem rokoko stila gleznojumiem Vidzemes sakrālajā mākslā.